
Divi pēc kārtas publicēti Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO, angliski OECD) pētījumi atklāj pārsteidzošas atšķirības starp Latviju un Lietuvu. Abās valstīs aptuveni trīs ceturtdaļas pieaugušo pēdējo divu gadu laikā ir saskārušies ar finanšu krāpšanas mēģinājumiem. Tomēr to cilvēku īpatsvars, kuri patiešām kļuvuši par krāpšanas upuriem, būtiski atšķiras: Latvijā tie ir 27%, bet Lietuvā — 44%.
Turklāt abās valstīs vairāk nekā puse cietušo ir zaudējuši naudu, savukārt 37% no tiem, kuri piedzīvojuši finansiālus zaudējumus, par notikušo nav ziņojuši nevienam.
Pētījums par Latviju publicēts 2026. gada 20. novembrī, bet pētījums par Lietuvu — dienu iepriekš. Abu pētījumu pamatā ir 2025. gadā veiktas aptaujas, katrā valstī aptaujājot aptuveni 1400 pieaugušo. Respondentiem tika jautāts par saskarsmi ar krāpšanu iepriekšējo divu gadu laikā.
Jāņem vērā, ka šie ir aptauju rezultāti, nevis policijā reģistrēto noziegumu statistika. Turklāt par krāpšanas upuriem pētnieki uzskata ne tikai cilvēkus, kuri zaudējuši naudu, bet arī tos, kuri cietuši citos veidos, piemēram, izpaužot konfidenciālu informāciju.
Kaimiņvalstis, bet būtiski atšķirīgi rezultāti
Saskaņā ar ESAO datiem Latvijā ar krāpšanas mēģinājumiem saskārušies 74% aptaujāto, savukārt Lietuvā — 71%. Tātad abu valstu iedzīvotāji ar krāpniekiem sastopas aptuveni vienlīdz bieži, taču to cilvēku īpatsvars, kuri kļuvuši par upuriem, ir ievērojami atšķirīgs.
Šī atšķirība īpaši skaidri redzama, salīdzinot konkrētus krāpšanas veidus.
Krāpšana iepērkoties. Latvijā par šādas krāpšanas upuriem kļuvuši 15% pieaugušo, bet Lietuvā — 26%. Šajā kategorijā ietilpst, piemēram, gadījumi, kad pircējs samaksā par preci, bet pārdevējs to nepiegādā un naudu neatmaksā, kā arī maksājumi pēc viltotiem rēķiniem.
Pikšķerēšana jeb fišings. Latvijā no krāpnieciskiem ziņojumiem, kuru rezultātā cilvēki izpauduši savus personas vai finanšu datus, cietuši 8% aptaujāto, bet Lietuvā — 12%.
Investīciju krāpšana. Latvijā par šādu shēmu upuriem kļuvuši 6,5% pieaugušo, savukārt Lietuvā — 14%. Šajā kategorijā ietilpst gan fiktīvi investīciju piedāvājumi, gan krāpnieciskas darbības ar kriptoaktīviem.
Abās valstīs pētnieki analizēja 17 krāpšanas veidus, kas apvienoti septiņās galvenajās kategorijās. Tādēļ galveno rādītāju salīdzinājums ir pamatots, lai gan atsevišķu valstu aptauju rezultātus nevajadzētu uzskatīt par absolūti precīzu atšķirību mērījumu.
Būtiskākais ir tas, ka pētījumi parāda atšķirību apmēru, bet nepierāda tās cēloņus. No šiem datiem vien nevar secināt, ka vienā valstī efektīvāk darbojas bankas, policija vai patērētāju aizsardzības sistēma. Lai izdarītu šādu secinājumu, būtu atsevišķi jāizvērtē attiecīgo aizsardzības mehānismu efektivitāte.
Cik daudzi patiešām zaudējuši naudu?
Latvijas pētījumā par finansiāliem zaudējumiem ziņojuši 55% krāpšanas upuru. Lietuvā šis rādītājs ir 54%.
Balstoties uz šiem datiem, iespējams veikt papildu aprēķinu.
Ja Latvijā 27% pieaugušo kļuvuši par krāpšanas upuriem un 55% no viņiem zaudējuši naudu, tad finansiālus zaudējumus piedzīvojuši aptuveni 14,9% visu aptaujāto — gandrīz katrs septītais.
Lietuvā līdzīgs aprēķins dod 44% × 54% = 23,8%, proti, gandrīz katrs ceturtais.
Šis ir s100.lv redakcijas aprēķins, kas veikts, izmantojot noapaļotos aptauju rezultātus, nevis atsevišķs ESAO publicēts rādītājs. Aprēķinā nav ņemta vērā statistiskā kļūda, un tas neļauj noteikt kopējo finansiālo zaudējumu apmēru.
Tomēr salīdzinājums liecina, ka būtiskā atšķirība starp abām valstīm saglabājas arī tad, ja vērtē tikai gadījumus, kuros cilvēki zaudējuši naudu.
Lai labāk izprastu problēmas mērogu, vērts aplūkot arī policijas datus. Saskaņā ar Valsts policijas 6. oktobrī publiskoto informāciju 2026. gada pirmajos deviņos mēnešos krāpnieki no Latvijas iedzīvotājiem izkrāpuši vairāk nekā 16 miljonus eiro.
Tomēr šī summa atspoguļo reģistrētos gadījumus un ne vienmēr aptver visus faktiskos zaudējumus.
Digitālā pratība vēl negarantē aizsardzību pret krāpniekiem
Vēl viens pārsteidzošs secinājums atrodams pētījumu detalizētajos rezultātos.
Latvijā aptuveni 70% pieaugušo savas zināšanas digitālo finanšu jomā novērtēja kā pietiekami augstas vai ļoti augstas. Taču ESAO noteikto minimālo digitālās finanšu pratības līmeni sasniedza tikai 29% aptaujāto.
Lietuvā savas zināšanas augstu vērtēja aptuveni 80% respondentu, bet pētnieku noteikto slieksni sasniedza 41%.
Vēl interesantāka ir kāda atšķirība starp abu valstu rezultātiem. Latvijas pētījumā pēc vairāku citu respondentu raksturlielumu ņemšanas vērā netika konstatēta statistiski nozīmīga saistība starp vispārējo digitālo vai digitālo finanšu pratību un iespējamību kļūt par krāpšanas upuri.
Savukārt Lietuvā augstāka digitālā finanšu pratība bija saistīta ar mazāku iespējamību ciest no krāpniekiem.
Tas nenozīmē, ka finanšu izglītība būtu bezjēdzīga. Fakts, ka konkrētā pētījumā nav konstatēta statistiski nozīmīga saistība, vēl nepierāda, ka labākām zināšanām kopumā nav aizsargājošas ietekmes.
Taču pētījumi izgaismo citu problēmu: zināt drošības noteikumus un ievērot tos īstajā brīdī nav viens un tas pats.
Cilvēks var ļoti labi apzināties, ka aizdomīgas saites ir bīstamas, tomēr uz tām noklikšķināt, ja ziņojums šķiet ierasts, atgādina pazīstama uzņēmuma paziņojumu vai pieprasa steidzamu rīcību.
ESAO dati liecina, ka Latvijā aktīvāka digitālo finanšu pakalpojumu izmantošana bija saistīta ar lielāku iespējamību kļūt par krāpšanas upuri. Pētnieki pieļauj, ka viens no iemesliem varētu būt biežāka saskarsme ar potenciāli krāpnieciskiem piedāvājumiem.
Vienlaikus respondenti ar labākām zināšanām digitālās drošības jomā biežāk veica aizsardzības pasākumus, saskaroties ar krāpšanas mēģinājumiem.
Tādēļ galvenā praktiskā atziņa nav vienkārši aicinājums labāk apgūt interneta lietošanu. Daudz svarīgāk ir izveidot ieradumu pārbaudīt negaidītus maksājumu pieprasījumus, identitātes apstiprināšanas aicinājumus un lūgumus izpaust bankas datus — pat tad, ja tie izskatās pilnīgi ikdienišķi.
Kāpēc 37% naudu zaudējušo par notikušo nevienam neziņo?
Šajā jautājumā abu valstu rezultāti ir identiski: gan Latvijā, gan Lietuvā 37% cilvēku, kuri krāpšanas rezultātā zaudējuši naudu, par notikušo nav ziņojuši nevienam.
Arī iemesli abās valstīs ir līdzīgi.
No Latvijas respondentiem, kuri nolēma nevienam neziņot par zaudējumiem, 57% uzskatīja, ka ziņošana neko nemainīs. Vēl 37% domāja, ka zaudētā summa ir pārāk maza. Aptuveni 16% nezināja, kur vērsties, savukārt 12% kā iemeslu minēja kauna sajūtu.
Lietuvā 60% no tiem, kuri par notikušo neziņoja, uzskatīja vēršanos pēc palīdzības par bezjēdzīgu, bet 59% domāja, ka zaudējumi nav pietiekami lieli.
Šie iemesli nav savstarpēji izslēdzoši — viens respondents varēja norādīt vairākus.
ESAO veiktajās padziļinātajās intervijās atklājās arī neuzticēšanās ziņošanas efektivitātei. Daži cietušie stāstīja, ka pēc iesnieguma iesniegšanas saņēmuši maz informācijas par lietas turpmāko virzību. Citi necerēja atgūt naudu, īpaši gadījumos, kad paši bija apstiprinājuši pārskaitījumu vai nosūtījuši kriptovalūtu.
Tādējādi rodas problēma, kas sniedzas daudz tālāk par atsevišķu cilvēku drošību. Ja ievērojama daļa cietušo par krāpšanu nevienam neziņo, valsts iestādēm nav pilnīga priekšstata par notiekošo.
Savukārt nepilnīga informācija apgrūtina gan atsevišķu krāpšanas shēmu izplatības novērtēšanu, gan cīņai pret tām īstenoto pasākumu efektivitātes izvērtēšanu.
Ko darīt, ja krāpniekiem jau izdevies iegūt naudu?
Valsts policija iesaka nekavējoties sazināties ar savu banku, ja krāpniekiem ir pārskaitīta nauda, izpausti bankas kartes rekvizīti vai piekļuves dati bankas kontam.
Ar banku jāsazinās patstāvīgi, izmantojot tās oficiālo tālruņa numuru vai lietotni, nevis kontaktinformāciju, kas norādīta aizdomīgajā ziņojumā.
Nākamais solis ir ziņošana policijai. To var izdarīt, vēršoties tuvākajā policijas iecirknī, bet situācijā, kad nepieciešama tūlītēja palīdzība, — zvanot uz numuru 112.
Ieteicams saglabāt maksājumu apstiprinājumus, saraksti, tālruņu numurus, tīmekļvietņu adreses un citu ar notikušo saistīto informāciju. Tā var būt noderīga, sazinoties ar banku un iesniedzot iesniegumu policijā.
Pat ja zaudētā summa ir neliela un naudu atgūt neizdodas, ziņošana par krāpšanu var palīdzēt atklāt atkārtotas krāpšanas shēmas un savstarpēji saistītas personas.
Plašāki ieteikumi pieejami Valsts policijas oficiālajā tīmekļvietnē.
Ko Latvijā plānots mainīt?
Balstoties uz pētījuma rezultātiem, ESAO ir sagatavojusi priekšlikumus iedzīvotāju aizsardzības stiprināšanai.
Starp tiem ir vienota informācijas resursa izveide par finanšu krāpšanu, praktiskas apmācības krāpšanas mēģinājumu atpazīšanā, mērķtiecīgāka dažādu iedzīvotāju grupu informēšana, kā arī sadarbības uzlabošana starp valsts iestādēm, bankām un cietušajiem.
Latvijas Banka plāno koordinēt darbu pie ieteikumiem, kas saistīti ar finanšu pratību. Savukārt plašākus krāpšanas novēršanas jautājumus paredzēts risināt sadarbībā ar citām atbildīgajām institūcijām.
Pagaidām gan runa ir par piedāvāto rīcības plānu, nevis pilnībā ieviestiem risinājumiem.
Latvijas un Lietuvas pētījumu salīdzinājums atstāj atklātu kādu būtisku jautājumu. Kāpēc situācijā, kad abu kaimiņvalstu iedzīvotāji ar krāpšanas mēģinājumiem saskaras gandrīz vienlīdz bieži, krāpšanas upuru īpatsvars ir tik atšķirīgs?
Ar digitālās pratības rādītājiem vien šo atšķirību izskaidrot nevar. ESAO norāda uz vairāku faktoru kopumu — digitālo pakalpojumu izmantošanas biežumu, cilvēku uzvedības paradumiem, finansiālo ievainojamību un pašu krāpnieku izmantotajām metodēm.
Taču vienā ziņā abu valstu rezultāti pilnībā sakrīt: ievērojama daļa cilvēku, kuri jau zaudējuši naudu, izvēlas par notikušo klusēt.
Un tieši šeit valstij ir konkrēts uzdevums — padarīt ziņošanu par krāpšanu un palīdzības saņemšanu tik saprotamu un lietderīgu, lai cietušie redzētu jēgu vērsties pēc palīdzības.